Savu otro sezonu "Grobiņas" komandas galvenā trenera amatā uzsācis Roberts Freimanis. Viņa vadītie Dienvidkurzemes vīri aizvadītajā sestdienā guva pirmo uzvaru Latvijas basketbola "Užavas" kausa 1. kārtas spēlē, Cēsīs ar rezultātu 93:82 iekrājot 11 punktu pārsvaru pār Reģionālās līgas bronzas ieguvējiem. Pēc aizvadītā cīniņa Freimanis aprunājās ar portālu Sportacentrs.com par spēlētāju resursu sadali Liepājā un savu skatījumu uz profesionālā trenera arodu.

Roberts Freimanis kā basketbolists profesionāli aizvadīja 14 sezonas. Kopā ar "Ventspili" un "VEF Rīga" viņš kļuva par divkārtēju Latvijas čempionu. Karjeras laikā pārstāvējis arī "Saldus", "Barona" un "Valkas/Valgas" krāsas. Leģionāra gaitās Freimanis spēlējis Igaunijā, Bulgārijā un Islandē. Karjeru viņš noslēdza tur pat kur sāka - dzimtajā Liepājā. Pirms pagājušās sezonas spēlētāja kedas Freimanis ielika kastītē un uzlika skapjaugšā, ņemot rokās trenera tāfelīti, lai vadītu "Grobiņas" vienības vīrus.

Kāds ir pēcvārds par sezonas pirmo spēli? Cik apmierināts vai tieši pretēji esi par to, ko no savas komandas redzēji?
Es esmu apmierināts. Lielākoties spēlei bija saturs. Kontrolējām spēli. Visu maču bijām vadībā. Žēl, ka beigās "Cēsis" mazliet pienāca klāt. No intrigas viedokļa tas ir daudz labāk, protams. Likās, ka beigās vajadzēja to pārsvaru noturēt bišķiņ gudrāk. Mūsu garie spēlētāji nofaulojās, un sākām zaudēt cīņā pie groza. Tas deva viņiem iespēju atnākt atpakaļ no -20. Beigās starpība ir tikai 11 punkti, bet kopumā esmu apmierināts, jo esam pavisam nesen sanākuši kopā. Treniņi ir bijuši ļoti maz. Šīs nosacīti uzskatām par pārbaudes spēlēm, jo gatavojamies "Ramirent" līgai.

No vienas puses izlozē trāpījās pretinieks, pie kura tomēr ļoti tālu jābrauc, lai gan var gadīties arī vēl tālāks izbrukums. No otras puses - pret "Cēsīm" sezonas laikā nekādā citā veidā spēkus samērot nebūtu iespējams. Kā ir spēlēt pret šādu pretinieku?
Ļoti labi. Jā, ģeogrāfiski iekrita tāls pretinieks. Viņi ir ļoti kvalitatīva, solīda trešās līgas komanda. Ar saviem izmēriem viņi varētu spēlēt arī LBL2. Varbūt viņiem nedaudz resursi pietrūkst, lai noturētu kvalitāti visas spēles garumā. Ļoti pieredzējusi komanda. Mums grūti iet. Redzējām, ka metieni no groza apakšas mums bija ļoti maz. Salādējām daudz trīs punktu metienus. Uz to paļauties vienmēr nevar. Bijība pret viņu garajiem mums bija. Ejot groza apakšā, pārāk respektējām Rozīti un Jonātu. Izmērs viņiem ir. Labi, ka mums uzkrita trīs punktu metieni.

Nacionālās līgas līmenī komandām ir ļoti dažādas pieejas. RSU trenējas principā profesionāli, kamēr buki kopā sabrauc reizi vai divas mēnesī. Kā izskatās, cik daudz pastāvīgie treniņi sezonas laikā jums būs?
Būšu reāls, tas visticamāk būs viens treniņš nedēļā un viena spēle. Varbūt kādreiz būs divreiz nedēļā, bet tas arī būs maksimums. Es nevaru džekus pārāk daudz izraut no ikdienas lietām. Katram ir savi pienākumi. Mums ir arī kuldīdznieki. Diemžēl tas ir sarežģīti. Es pieņemu, ka ir kā ir. Mēs mācamies caur spēlēm, ne tikai caur treniņiem.

Izskaidro, lūdzu, situāciju šobrīd ap Dienvidkurzemes novada komandu. Esat ar "Nīcu" pilnvērtīgi apvienojuši spēkus, vai arī šādā versijā komanda spēlēs tikai Latvijas kausā? Kamēr LBS lapā nav publicēti pilnīgi komandu sastāvi, no malas samērā sarežģīti to ir nolasīt.
"Užavas" kausā esam kopā kā Dienvidkurzemes novads, jo kausā "Nīca" atsevišķi nestartē. Otrajā līgā jeb "Ramitent" līgā startēsim arī kā kopēja komanda. Redzot no trešās līgas, kuru spēlētāji man var palīdzēt no "Nīcas", tie piedalīsies arī LBL2 spēlēs. Mums ir daži jaunie kā Gustavs Arājs un Viesturs Birsāns, kas varēs rotēt un palīdzēt arī trešās līgas komandai. Nosacīt atņemam "Nīcai" Arti Ati un Andžu Korpu, bet iedodam vietā trīs četrus citus spēlētājus. Viņiem arī mēdza būt, ka uz spēlēm brauc seši septiņi spēlētāji. Tādēļ cenšamies uztaisīt tādu win win situāciju.

Komandu brendinga ziņā pārejat uz Dienvidkurzemes novada nosaukumu? "Grobiņa" jau tomēr izveidojies par gana atpazīstamu nosaukumu ar jau zināmu vēsturi.
Cik es saprotu, mēs "Ramirent" līgā turpinām spēlēt kā "Grobiņa". Trešajā līgā paliek "Nīca", bet Latvijas kausā spēlējam kā apvienots Dienvidkurzemes novads. Mēs mēģinām efektīvi izmantot vietējos resursus, cik nu tas ir iespējams. Gribam palikt labāki, attīstīties un iet uz priekšu. Negribam piedalīties tikai tā pat vien. Džeki ziedo savu laiku no ģimenes un darbiem. Tāpat arī es. Ja kaut ko taisām, tad mēģinām to darīt kvalitatīvi.

Ieminējies par vietējiem resursiem, par ko ir arī mans nākamais jautājums. Atkal komandām pieejas dažādas. Tiem pašiem pieminētajiem "Gulbenes Bukiem" savu vietējo ir tik, cik ir, nākas no Valmieras pievilkt klāt. Citas komandas maksā degvielas naudas, lai spēlētāji no Rīgas var atbraukt uz spēlēm. Liepājai potenciālais spēlētāju resurss šķiet gana liels, gan starp bijušajiem profiņiem, gan sporta skolas absolventiem. Cik liels ir tas pulks ar potenciālajiem spēlētājiem, ko var izskatīt? Vai arī jums ir sarežģīti atrast viņus?
Ja mēs salīdzinām ar citām pilsētām, protams, mums Liepājā nevajadzētu sūdzēties. Tajā pašā laikā "Ramirent" līgas līmenis ir krietni audzis kopš atceros, kad pats tur spēlēju. Atrast spēlētājus, kas reāli dod labumu šādā līgā, ir mazas iespējas. Mums Liepājā ir LBL2 komanda, kurā spēlē visi labākie jaunieši. Tad ir jaunieši, kuri izvēlas doties studēt uz Rīgu. Šogad, piemēram, zaudējām vienu no saviem līderiem Gustavu Riekstiņu, kurš iestājās armijā. Neko mēs mākslīgi neveidojam, bet teikšu godīgi, ka no sporta skolas nenāk tik liels devums, ko mēs reāli varētu izmantot "Ramirent" līgā.

Emīls Krūmiņš ar jums ir ilgtermiņā vai kamēr turpina meklēt profesionālu komandu?
Mēs esam kā pietura Emīlam. Paldies, ka viņš pie mums paspēlē. Treniņprocess mums nav daudz, bet cenšamies to veidot kvalitatīvu. Cerams, ka viņam arī patīk. Kā iepriekš izteicos, tāda win win situācija. Lai gan sākumā viņš uztraucās par to, kā nu tas būs. Tomēr labāk ir kaut kur spēlēt, nekā nespēlēt nekur. Viņš būs labā formā un gatavs palīdzēt jebkurai komandai, kad viņam atnāks tas piedāvājums. Cerēsim, ka tas nenotiks vēl nākamnedēļ (domāts pirms atbildes spēles Grobiņā).

Varbūt par šīm lietām jau esi runājis, bet visus podkāstus dzīvē arī es nonoklausīšos, tādēļ tik un tā jautāšu. Vai tev lēmums pievērsties trenera arodam bija paša mērķtiecīgs lēmums vai arī tas profesionālais basketbols pasaka priekšā, ka vairs neesi ļoti interesants komandām kā spēlētājs un tad ir jādomā, ko tālāk dzīvē darīt?
Laikam jau kaut kas no abiem. Savas karjeras beigās vairs nebiju baigi gards kumoss profesionālajām komandām. Bija opcijas braukt uz ārzemju otrajām un trešajām līgām. Tas man vairs nebija aktuāli. Naudas piedāvājumi vairs nebija tādi, lai kaut kur skrietu un pamestu ģimeni. Tas izsalkums spēlēt bija palicis ļoti mazs. Bērniem un ģimenei bija stabila situācija Liepājā. Tas bija tāds loģisks lēmums noslēgt karjeru, jo sociālajos tīklos un visur jau paudu, ka tas bija mans pēdējais gads, kad spēlēju. Tā vīrišķīgi pieņēmu lēmumu jau pirms tam. Viss, tā arī vairs neesmu spēlējis nevienu oficiālo spēli. Joprojām jūtu, ka tas bija pareizs lēmums. Labāk iestartēt nākamajā dzīves posmā 34 vai 35 gados nevis 40. Vismaz manā situācijā.

Pārtopot no spēlētāja par treneri, kur laukuma malā ir tas kaifs būt ar tāfelīti un koriģēt visus no malas?
Neesmu bijis atlētiskākais spēlētājs. Uzskatu, ka to es esmu darījis ar intelektu, kas bija mans trumpis basketbola laukumā. Vienmēr esmu sevi redzējis kā treneri. Vēl, mācoties vidusskolā Rīgā, 18 gados jau trenēju kaut kādas amatieru komandas. Tad savu ceļu turpināju pa nometnēm, trenējot starpsezonu periodā. Ne varbūt šādai komandai kā "Grobiņa", bet vienmēr esmu bijis apritē kā treneris. Man ir patīkami, ka ir iespēja strādāt ar it kā amatieriem, bet vienlaicīgi ļoti spējīgiem džekiem, kas reāli var izpildīt to, ko prasu. Tur es ķeru kaifu, kad manas idejas tiek realizētas.

Vai kā treneris arī tēmē uz profesionālo līmeni, cerot kaut kur tikt, vai arī šī ir vienkārši paralēla lieta, ko dari līdz ar kaut ko citu?
Šis ir ļoti labs jautājums, jo, protams, bija opcijas arī iet profesionālā līmenī kā trenerim. Šobrīd tas ir liels dzīves lēmums, kuru vēl neesmu gatavs pieņemt. Nav noslēpums, ka arī darbojos nekustamo īpašumu biznesā. To visu paņemt un iet tikai uz basketbolu, tas ir spēcīgs lēmums, ko sevī neesmu pieņēmis. Laiks un dzīve to visu rādīs. Gribās stabilitāti, kas šobrīd ir. Mesties jaunā izaicinājumā pa profesionālo ceļu, kur vienu dienu esi treneris un citu jau vairs neesi. Redzu, ka mums Latvijā tiešām labi speciālisti stāv bez darba. Tā ir tā otra puse. Godīgi teikšu, ka šobrīd vēl nezinu, kāds ir mans turpmākais ceļš. Šobrīd baudu laiku kopā ar "Grobiņu".

Kas ir sezonas mērķi, kurus sasniedzot, visi kā "Grobiņas" komanda varēsiet smaidīt?
Es domāju, ka tas ir tikt tālāk nekā pagājušajā gadā. Mums bija laba sezona. Tikai mazliet pietrūka, lai aizķertos un dabūtu vieglāku pretinieku. Dabūjām pretī ambiciozu un spēcīgu komandu - Valmieru. Uz mūsu fona tā ir spēcīga komanda. Gribētos aizķerties astotniekā. Vai tas ir iespējams? Ļoti daudz būs atkarīgs no veselības un džeku pieejamības. Kā jau amatieriem, vienu dienu viņš var neaizbraukt uz spēli. Ir daudz sīkumi, kas to var ietekmēt. Es būšu priecīgs, ja pārvarēsim pirmo play-off kārtu.