Latvijas basketbola izlase nedēļas sākumā noslēdza Pasaules kausa kvalifikācijas pirmo kārtu. Sešās spēlēs iekrāta bilance 3-3, kas atstāj vielu pārdomām. Lai rezumētu pirmo kvalifikācijas kārtā notikušo, Sportacentrs.com uz sarunu aicināja divus pašmāju basketbola zinātājus – apskatnieku Andreju Siliņu un nesen kā iecelto Latvijas čempionvienības "Valmiera Glass"/ViA galveno treneri Dāvi Čoderu.

Kvalifikācijas pirmā kārta noslēdzās ar divām uzvarām galvenā trenera Jāņa Gailīša vadībā, līdz ar to lielāka uzmanība tiks pievērsta tieši otrajiem dueļiem pret Austriju un Nīderlandi.

Abiem ekspertiem kopumā tika uzdoti deviņi identiski jautājumi par kvalifikācijas pirmo cēlienu un tā pēdējām divām spēlēm ar jauno galveno treneri pie stūres.

Latvijas izlases pārstāvji bieži runā par identitātes atrašanu. Kas tad ir Latvijas vīriešu basketbola izlases identitāte?

Andrejs Siliņš: Identitāte ir vārds, ko Latvijas basketbola un, laikam, pat visa sporta leksikoloģijā, ja ne ieviesa, tad spēcīgi nostiprināja treneris Banki. Lielos vilcienos tā ir runa par tiem dažiem filozofiskajiem pamatakmeņiem, uz kuriem treneris vēlas uzbūvēt komandu, kas spēlē Latvijas izlasei parocīgāko basketbolu - tādu, kas, pēc trenera domām, spēj dot rezultātu. Redzu, ka uzsvari tiek likti uz spēlētāju atdevi un attieksmi nepieiet vieglprātīgi vai augstprātīgi nevienam pretiniekam, nevienam uzbrukumam un nevienai aizsardzībai. Noliekt galvu un darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas. Sportiski - būvēt spēli no smaga un precīza darba aizsardzībā.

Dāvis Čoders: Pirmajā spēlē izteikti varēja redzēt, ka treneris [Gailītis] vēlas spēlēt no aizsardzības pozīcijām. Šajā mačā Kārlis Šiliņš vispār neizgāja laukumā, jo spēle tika iesākta ar augumā mazāku sastāvu un maiņām pēc visiem blokiem. Domāju, ka treneris ar aizsardzību centās nobremzēt Nīderlandes spēli. Identitāte jau arī ir tas, par ko visi runā – agresīva spēle aizsardzībā un pārejas ir tas, kas izlasei devis panākumus iepriekšējos gados. Protams, diezgan daudz trīspunktu metienu.

Šajā ciklā daudz redzējām mainīšanos ar sedzējiem pēc bloka. Cik labi šāda aizsardzība izskatīsies pret otrās kārtas pretiniekiem?

A.S.: Maiņu aizsardzība var būt efektīvs ierocis pret jebkuru pretinieku, taču spēlētājiem ir jāprot to tehniski pareizi izpildīt un trenera rīcībā ir jābūt atbilstošiem spēlētājiem - gan pēc meistarības, gan pēc izmēra. Svarīgi būs tas, kādi spēlētāji būs trenera Gailīša rīcībā, jo pretinieki otrajā kārtā būs vēl jaudīgāki gan meistarības, gan izmēru ziņā, līdz ar to pieļauju, ka šī aizsardzība vienmēr var nenest rezultātu.

D.Č.: Spēlē pret Nīderlandi pretinieki šo aizsardzību epizodiski sodīja ar ātrām piespēlēm uz garo. Domāju, ka treneris noteikti nebija apmierināts. Nedomāju, ka turpinājumā mūsu izlase pieturēsies tikai pie viena aizsardzības modeļa, jo ticu, ka aizsardzības pielāgosies pretiniekam. Galvenais stāsts jebkurā aizsardzības shēmā ir par agresivitāti un enerģiju, ko treneri arī prasa.

Atminos, ka 2023. gada Pasaules kausā tieši mainīšanās bija veiksmīgākā aizsardzība, vadoties pēc analītikas datiem.

Šajās spēlēs radās iespaids, ka pretiniekus pienācīgi neizdodas sodīt brīžos, kad pretim stājas augumā nevienlīdzīgs sedzējs jeb tā sauktajās "mismatch" situācijas. Kāpēc tā?

A.S.: Vai apgalvojums, ka neizdodas sodīt "mismatch", ir pamatojams ar cipariem? Jo es neesmu skatījies. Bet, ja tā tiešām ir, tad atbilde, visdrīzāk, jāmeklē starp vairākiem faktoriem. Citreiz tas var nozīmēt, ka spēlētāji pietiekami ātri neatpazīst šādas situācijas, kas var novest pie slikta "spacing", un pretiniekiem ir vieglāk savilkties uz palīdzību. Citreiz var arī vienkārši nepietikt individuālās meistarības - bumba ir jānogādā pareizo spēlētāju rokās, kuri var saasināt un izkustināt pretinieku aizsardzības, un galu galā citreiz pie iemesla var būt arī nespēja trāpīt metienus.

Ja spēlētājs ar bumbu savelk aizsardzību un laicīgi izmet labā pozīcijā partnerim, bet partneris vienkārši nevar trāpīt no labas metiena situācijas, tad var šķist, ka neizdodas sodīt "mismatch" situācijas. Postā meklējot šādas situācijas, svarīga ir laicīga un precīza bumbas kustība iekšā-ārā vai saspēle starp garajiem spēlētājiem soda laukumā.

D.Č: Jā, izskatījās, ka ne pārāk veiksmīgi izdevās piespēlēt bumbu groza tuvumā, kur garie uzreiz varētu uzbrukumu noslēgt. Domāju, ka Rolands Šmits šajā ciklā parādīja tikai dažus procentus no sava varējuma. Nezinu, kāds tam ir iemesls, bet viņam šīs divas spēles noteikti nebija veiksmīgākās. Šajā izlases modelī viņš noteikti ir garais spēlētājs ar augstāko kapacitāti noslēgt uzbrukumus groza tuvumā.

Jāsaka, ka Nīderlandei kopumā ir diezgan laba aizsardzība. Viņi arī nemainījās tik daudz un mēģināja pa diviem iet virsū mūsu perimetra spēlētājam, kura rokās bija bumba. Iespējams, brīžiem bumba nenostaigāja tik veiksmīgi, kā rezultātā nīderlandieši spēja atgūties aizsardzībā. Tāpēc mums arī nebija daudz labi izspēlētu metienu. Situācijas, kurās tikām pie labiem metieniem, nāca pēc atlēkušajām bumbām. Tur, protams, jāizceļ Klāvs Čavars.

Nīderlandei ir tiešām spēcīga aizsardzība, jo viņi ir lieli un labi darbojas piespēļu līnijās. Pret Austriju baigās problēmas uzbrukumā neredzējām, bet tā tomēr ir cita līmeņa komanda.

Ja es būtu pretinieku komandas treneris, tad Žagars būtu galvenais spēlētājs, kuru censtos neitralizēt jau pašā uzbrukuma sākumā. Kad Artūram bumba ir rokās, viņš spēj atrast labus risinājumus "pick and roll" situācijās. Noteikti liktu izdarīt spiedienu uz perimetra spēlētājiem, jo spēles veidotāju mums ir salīdzinoši maz.

Mārcis Šteinbergs pret Nīderlandi spēli sāka centrā, bet pret Austriju spēlēja pa četri. Kurā pozīcijā tev Mārcis patika labāk?

A.S.: Mārcis ir mūsdienīgs garais, kuram ir piemērots izmērs, spēks un mobilitāte, lai varētu spēlēt efektīvi gan spēka uzbrucēja, gan centra pozīcijās, un viņš ir darba zirgs - ko liks, to darīs. Kurā tieši pozīcijā - tas jau ir atkarīgs no trenera izveidotā spēles plāna pret katru konkrēto pretinieku, kur jāatrod kompromiss starp uzbrukuma un aizsardzības vajadzībām. Pret kādu pretinieku Šteinbergs var būt efektīvāks ceturtā numura pozīcijā, pret citu - piektā.

D.Č.: Viņa primārā pozīcija noteikti ir spēka uzbrucējs. Mārcis labi uzbrūk no distances un labi iet pakaļ atlēkušajām bumbām, kā arī diezgan veiksmīgi spēlē ierāvienos, kad bumba nav viņa rokās. Aizsardzībā Mārcis spēj mainīties, kas arī bija iemesls, kāpēc viņš maču pret Nīderlandi sāka centrā. Spēlējot Mārci piektajā numurā, epizodiski iespējams tikt pie ieguvumiem, bet viņa auguma centimetri līdz galam neatbilst centra pozīcijai. Mārcis jebkurā gadījumā ir ļoti vērtīgs spēlētājs. Viņa enerģija laukumā komandai dod pienesumu abos laukuma galos, jo pretiniekiem konstanti Mārča dēļ nākas strādāt – jāatbloķē un jāskrien pakaļ. Viņš ir ar fizisko izturību apveltīts spēlētājs, kurš spēj strādāt ar augstu intensitāti. Tieši tāpēc viņš arī ir augstu novērtēts Spānijas ACB līgā.

Cik labi komandai izdevās "pārslēgties" no viena trenera pie otra?

A.S.: Skaidrs, ka kaut kāds laiks ir vajadzīgs un šobrīd treneriem un spēlētājiem jālabo LBS kļūda iecelt Sito Alonso galvenā trenera amatā, un tas prasa zināmu laiku, ko bez šīs kļūdas varētu izmantot jau nākamo soļu speršanai uz priekšu snieguma uzlabošanā. Bet kā ir, tā ir, vajadzīgās uzvaras šajā logā ir paņemtas, un uz šī pozitīvā brīža jāmēģina uzbūvēt nākamais stāvs arhitekta Jāņa Gailīša uzzīmētajā Latvijas izlases rasējumā. Vajadzētu būt, ka spēlētājiem ir nepieciešams mazāk laika, lai pieņemtu jaunā trenera noteikumus, jo viņš ir zināms spēlētājiem, un spēlētāji ir labi zināmi trenerim, kas ir būtiska atšķirība pret iepriekšējo speciālistu.

D.Č.: Protams, tas nav viegls process. Izskatījās, ka komanda sāka aprast arī ar Alonso sistēmām, jo otrajā ciklā uzlabojumi bija redzami. Pēdējās divās spēlēs tika izcīnītas uzvaras, līdz ar to var teikt, ka pāreja notikusi diezgan veiksmīgi. Jā, trenerim Gailītim bija vairāk laika, bet arī ne pietiekami. Domāju, ka treneris koncentrējās šiem diviem mačiem un izmaiņas ieviesa piesardzīgi. Pieļauju, ka nākamajā posmā jau krietni labāk varēsim redzēt Gailīša iezīmes. Kopumā teiktu, ka enerģija bija laba, kā rezultātā izdevās atgūt uzvaras garšu.

Abi treneri (Sito Alonso un Jānis Gailītis) novadījuši pa četrām spēlēm – salīdzini, lūdzu, redzēto laukumā.

A.S.: Pie trenera Gailīša ir redzams Latvijas basketbols latviešu izpildījumā. Pie trenera Alonso bija mēģinājums ar latviešu spēlētājiem izpildīt ļoti specifiska stila basketbolu, īpaši aizsardzībā un īpaši pirmajā logā. Otrajā logā jau izskatījās, ka treneris Alonso ir pieņēmis realitāti un vairs nemēģina no mellenēm izspiest granātābolu sulu. Tas ir tikai minējums no malas, bet šķiet, ka trenera Gailīša vadībā spēlētāji jūtas pārliecinātāki un ir noticējuši komandas virzībai uz priekšu.

D.Č.: Jāņa vadībā atgriezāmies pie stila, kas līdzinājās Lukas Banki uzstādījumiem. Laukumā gan redzējām sadarbības, gan dzirdējām to nosaukumus, kas figurēja Banki laikā. Alonso atnāca un arī pielāgoja savu sistēmu tam, ko pirms tam bija darījis Banki, lai komandu nepiemeklētu tik radikālas pārmaiņas.

Protams, abu treneru metodes aizsardzībā ir pilnīgi atšķirīgas. Kaut vai tā speciālā aizsardzība, kas tika izlikta pirmajā spēlē pret Nīderlandi. Tas par taktisko pusi. Ja atgriežamies pie identitātes jautājuma, tad neredzu tik būtiskas atšķirības. Agresivitāti aizsardzībā un ātrās pārejas prasīja gan Alonso un Banki, gan tagad arī Gailītis.

Izcel, lūdzu, kādu spēlētāju, kurš publiskajā telpā par šīm spēlēm būtu pelnījis lielāku atzinību nekā saņēma.

A.S.: Diezgan daudz dažādās platformās jau runāts par Klāva Čavara sniegumu, tāpēc pieļauju, ka arī tā nebūs oriģināla atbilde. Nobriedis spēlētājs, kurš apzinās savas spējas, nelien tajās basketbola teritorijās, kurās ir labāki izpildītāji, bet izcili paveic darbu tajos elementos, kuros slēpjas viņa meistarība. Citreiz to var izmērīt arī statistikā (sešas bumbas uzbrukumā pret Nīderlandi). Savukārt citreiz runa ir par precīzi ieņemtām pozīcijām aizsardzībā, labu roku darbību, mainot metienu vai piespēļu leņķus, bumbas pasišanu uz vietu, kur atrodas komandas biedrs labākā pozīcijā, lai izcīnītu atlēkušo bumbu, kvalitatīva aizsega pielikšanu uzbrukumā, ātru lēmumu pieņemšanu, bumbas nepārturēšanu, piespēles atdošanu spēlētājam, kurš pēc tam pārvirza bumbu tālāk un nopelna rezultatīvu piespēli.

D.Č.: Manuprāt, būtisku pienesumu iedeva Kristaps Ķilps. Viņš mačā pret Nīderlandi bija ļoti nozīmīgs tieši izskaņā. Tie divi soda metieni, kurus viņš trāpīja spēles beigās, lielā mērā bija saistīti ar izcīnīto uzbrukuma bumbu. Domāju, ka ar darbu viņš ieguva pārliecību, jo zinām, ka viņš procentuāli nav pats stabilākais soda metienu izpildītājs. Jāteic, ka Kristaps visas spēles gaitā labi darbojās aizsardzībā.

Kā jau iepriekš esmu teicis, man ļoti patīk Mārča Šteinberga spēle. Viņa pienesums laukumā ir milzīgs un noder jebkurai komandai.

Kā Latvijas izlase šādos sabraukumos izskatīsies pēc 4-5 gadiem, kad, iespējams, būs aizgājuši spēlētāji, kuri jau šobrīd pārkāpuši 30 gadu slieksnim?

A.S.: Pēc 4-5 gadiem no koledžas būs atgriezušies šī brīža lielākie talanti un jau spers pirmos soļus profesionālajā basketbolā, līdz ar to arī izlase kaut kādā ziņā būs atkarīga no tā, cik kvalitatīvu laiku šie spēlētāji būs pavadījuši koledžu basketbolā un cik daudz viņi vasarās būs darbojušies izlases nometnēs, jau iepazīstot vidi un prasības. Otrs faktors - kādā līmenī un intensitātē ikdienā spēles pārējie izlases spēlētāji.

D.Č.: Domāju, ka nāks džeki, kas būs pabeiguši studiju gaitas okeāna otrā pusē. Tas pats Roberts Blūms vai Noa Viljamsons. Tas, kā viņi savas karjeras veido koledžu basketbolā, liek domāt, ka viņi varētu būt palīgi izlasei. Ir trešā gada spēlētājs Rihards Vāvers. Tāpat jāpiemin Ričards Aizpurs un Gunārs Grīnvalds. Ļoti ceru tuvā nākotnē izlases rindās ieraudzīt arī Rolandu Šulcu. Manuprāt, viņš vietu kandidātu sarakstā ir nopelnījis jau tagad. Sevi labi jau pirmajā ciklā parādīja arī Adrians Andževs.

Skaidrs ir viens - šiem džekiem nebūs daudz laika adaptēties, jo rezultāts būs jādod uzreiz. Ceru, ka viņi arī būs gatavi uzreiz nākt izlasē, nevis pirms tam apbružāties divus vai trīs gadus. Neizslēdzu, ka šī paaudžu nomaiņa būs diezgan strauja.

Kurš (-i) students (-i) jau šobrīd Latvijas izlasei var iedot kvalitatīvas 10-15 minūtes?

A.S: Atkarīgs, kādā sastāvā spēlējam. Domāju, ka pie labākā sastāva spēlēs, kurās jācīnās par uzvarām, šobrīd neviens. Nav pamata domāt citādāk, kamēr nav redzēti dzīvē profesionālā līmenī.

D.Č.: Manis jau pieminētie Blūms un Viljamsons. Pēteri Pinni pēdējā laikā neesmu daudz redzējis spēlējam, līdz ar to būs grūtāk teikt. Man liela ir liela ticība Rihardam Vāveram. Domāju, ka viņš ir spēlētājs ar lielu potenciālu trešā numura pozīcijā, jo ir atlētisks ar labu metienu. Ar viņu darīšana bija U20 izlasē un varu teikt tikai tos labākos vārdus.

Arī Ričards Aizpurs fiziski izskatās ļoti nobriedis savam vecumam. Nezinu, ko citādāku viņi Gulbenē ēd. Tomēr, ja tu vaicā par šo brīdi, tad Ričardam vēl jāiegūst pieredze un jāapbružājas. ASV no viņa sagaida diezgan daudz, tāpēc jācer, ka čalim viss izdosies.

Sarunas nobeigumā papildus jautājums tika uzdots trenerim Čoderam, jo viņš savā ziņā aizvadītajā sezonā gāja līdzīgu ceļu kā Gailītis. Čoders sezonas gaitā no Jura Umbraško pārņēma "Rīgas Zeļļu" vadības grožus, bet Gailītis stājās pie valstsvienības stūres. Abi speciālisti bija labi pazīstami ar komandām, kuras pārņēma, bet pienākumu apraksts tik un tā bija jauns. Tieši tāpēc Čoderam tika uzdots jautājums par ielēkšanu braucošā vilcienā, kas reizē ir arī labi pazīstams.

"Skaidrs, ka tas ir izaicinoši, jo sākumā tev tik un tā ir daudz jautājumu. Cik daudz mainīt? Ko mainīt? Manuprāt, svarīgākais ir visus jauninājumus ieviest pakāpeniski un saprast, ka nav jau arī tā, ka no iepriekšējā nestrādā pilnīgi nekas. Sākumā komandai jāiedod ticība un enerģija. Tad var sākt mainīt lielākas lietas. Tas bija mans lielākais izaicinājums. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, bet jautājums – cik daudz? Ar to visvairāk lauzīju galvu. Kad tas process aiziet, tad viss notiek diezgan organiski.

Manuprāt, komandu veidot no nulles ir pat lielāks izaicinājums, jo, kad tu nāc iekšā, ir skaidrs, ka iepriekš kaut kas nestrādāja un apkārtējo gaidas ir diezgan zemas," sarunas nobeigumā sacīja "Valmiera Glass"/ViA galvenais treneris.

Latvijas basketbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas otro kārtu sāks augusta beigās. 27. augustā Jāņa Gailīša vadītā komanda dosies izbraukumā pie Horvātijas, bet 30. augustā "Xiaomi Arēnā" spēkosies ar Izraēlu.